Ikviens no mums ir slieksnis, kuru kādreiz pārkāps...

Vairāk attēlu galerijā

26.novembra vakarā Ogres Kultūras centrā viesojās Neatkarīgais teātris ''Kabata'' ar izrādi ''Slieksnis''. Tas ir stāsts par māti un dēlu, par saimnieku un kaimiņu, par krievu un latvieti, tas ir stāsts par mums. Izrāde, kas ar veselīgu humoru spēj parādīt nopietnas un varbūt arī ne tik nopietnas lietas. Uzticu jums īsu satura atstāstu un savas pārdomas par izrādi.

Lielā zāle nav pārpildīta, tomēr tuvākajās rindās pārāk daudz brīvu vietu nav. Dažādu paaudžu skatītāji, bet lielākoties tie, kuri sevi sauc par lepnajiem vecākiem. Un jā, izrāde, manuprāt, ir kā radīta viņiem. Šis nav tas gadījums, kad ieteiktu to noskatīties bērniem, mammām, tētiem un vecvecākiem. Drīzāk jau tikai pēdējiem trijām grupām.

Izrāde sākas, turpinās un arī beidzas vienā telpā – istabā, kurā ir all included (dzīvojamā istaba, guļamistaba, virtuve). Šad un tad aktieri ienāk/iziet caur durvīm, kas blakus skatuvei. Grūti izdalīt kādu galveno varoni, jo katrs tēls ir pietiekami izteiksmīgs, lai uz šo lomu pretendētu. Iesākumā top skaidrs, ka šīs istabas saimnieki ir māte Marta (Inta Tirole) un dēls Vilnis (Enriko Avots) Tēraudi, kas dzīvo lauku dzīvi savu senču mājā. Viņiem ik brīdi pievienojas kaimiņi, kas šajā mājā īrē istabu arī sev. Pirmais kaimiņš te parādās Edgars (Andris Makovskis). Vilni un Edgaru saista kopīgs ''hobijs'' – alkohola izgatavošana mājas apstākļos, bet galvenokārt tā dzeršana. Paradoksāli, bet tieši tas izrādes noslēgumā viņiem pavērs iespēju uz jaunu dzīvi. Otru kaimiņu, kas izrādei piemet pamatīgu smieklu devu, dēvē par Arkādiju – izteiksmīgs krievu vīrietis labākajos gados. Lai gan izrādes laikā vērojamas dažas saspīlētības attiecībās starp latvieti un krievu, tās ieturētas solīdi un pietiekami humoristiski, lai nevienu neaizskartu. Pirmām kārtām jau Arkādijs piesaista ar savu runas stilu – lauzītu latviešu valodu un trāpīgiem krievu valodas izsaukumiem. Viņš piedāvā Edgaram darbu, jo Edgars tak ir ''normaļnij mužik''. Tiesa, par Ls 5 vienā naktī Edgars strādāt nepiekrīt, toties viņš no Arkādija jau kārtējo reizi aizņemas Ls 2 pudelei – šķiet ironiski, bet tā tas notiek arī reālajā dzīvē...

Pēc neilga laika izrādei pievienojas arī trešais kaimiņš, aktieris Austris Bērziņš (Zigurds Neimanis), kurš uzskatāmi tiek nostādīts mazliet augstāk par pārējiem. Par aktieri ļoti priecājas sirmā māte Marta, uzrunā viņu par mākslinieku un piedāvā reņģītes. Vēl lielāks ir viņas prieks, kad mākslinieks samaksā Ls 20 par īri – par trijiem iepriekšējiem mēnešiem un vēl mēnesi uz priekšu. Interesanti, kāpēc izrādes veidotāji izvēlējušies šādas summas mūsdienu situācijai? Šeit notiek aktieru pirmais aktīvais darbs ar publiku, jo pēc kaimiņu kopīgās iedzeršanas viņi sāk dziedāt dziesmas ''Mežrozīte'' un ''Še, kur līgo priežu meži'', aicinot arī skatītājus pievienoties.

Ja runājam par humoru, tad tas ir ik uz soļa, reizēm pat pārspīlēti. Vilnis palūdza Arkādijam aizdot astoņas burkas līdz dzērveņu laikam, kuras Arkādijs padeva pa vienai caur logu (starp citu, gandrīz visu izrādes laiku viņš pavadīja, skatīdamies uz skatītājiem caur logu un vienmēr bija klātesošs), katru reizi izsaucoties ''Viļņis, burki!'' ar izteiksmīgu akcentu. Pirmo reizi skatītāji smējās. Pie nākamās burkas viņš atkal tā iesaucās, un skatītāji atkal smējās. Tā tas atkārtojās vēl un vēl, bet joks ir smieklīgs tikai vienreiz un tā atkārtošana to smieklīgāku nepadara...

Savukārt augstāk nostādītais mākslinieks izrādē ienesa pāris inteliģentas frāzes un citātus, kā arī mazliet ironizēja par mūsdienu teātri, sakot, ka tagad jau teātri esot nonākuši tik tālu, ka pēc izrādes skatītāji atnes puķes un jautā: ''Vai tas tiešām bija Rainis?'' Bet beigās viņš tomēr atzīst, ka ''savā dzīvē mīlu vienu – tikai teātri''. Lai šim aktiera medainajam tēlojumam nedaudz piešautu darvu, manuprāt, brīžiem Z.Neimanis savu tekstu lasīja no lapām, kuras it kā bija jaunā seriāla scenārijs. Cerams, ka tā tikai izlikās...

Izrādes otrajā daļā sākas aktīvāka rosība, jo te notiek jaunās un vecās paaudzes sadursme – ir ieradusies nervoza un reizē arī nobijusies tiesu izpildītāja, kas parādu dēļ īrniekus izliks uz ielas trīs dienu laikā. No vienas puses ir vecā Tēraudes kundze, kura te dzīvojusi visu mūžu un kuras tēvs cēlis šo māju, no otras – mūsdienu obligātie maksājumi un likumi. Grūti ir abām. Neraugoties uz M.Tēraudes pārdzīvojumiem, Arkādijs paziņo, ka ''ar tiesu izpildītājiem šutki plohi'', bet cienījamais mākslinieks diez gan uzkrītoši pielabinās tiesu izpildītājai Marijai Virsai, par kuras uzvārdu jau iepriekš jokojis Edgars.

Pēkšņi pēc skaļiem zāģu un šaušanas trokšņiem istabā ieskrien paliela auguma kungs Andrejs Rika (Bruno Libauers), kuram pakaļ skrien Edgars ar pistoli rokās. Izrādās, ka A.Rika ir jaunais zemes īpašnieks, kas šo māju jau tūlīt pat ir gatavs nojaukt, lai uzceltu neko citu kā alkohola ražotni un ieradies ar darba piedāvājumu Vilnim! Izbijušais ķīmiķis Vilnis, lai arī pēc minstināšanās un pārdomām, tomēr piekrīt sākt strādāt par spirta brūža priekšnieku vietā, kuras dēļ nojauks viņa māju un ražos rozā mākonīšu nektāru, jo tas ir izdevīgi – būs, kur dzīvot, maksās tūkstoti (tikai nav zināms, kādās mērvienībās), arī mātei labāk. Paradoksāli, ka šis mājinieku ''hobijs'' – alkohola izgatavošana – beigās paver durvis uz jaunu dzīvi. Kopumā jāteic, ka izrādes beigas ir daudz pārtseidzošākas nekā sākumā varēja gaidīt – Edgars kļūst par zemes īpašnieka miesassargu (lai gan godīgi bija atzinies, ka brīvajā laikā dzer un daudz), bet mākslinieks Austris atrod kopīgu valodu un reizē arī dzīvesvietu ar tiesu izpildītāju. Arkādijs? Viņš joprojām ir prosto russkijs kaimiņš aiz loga.

Kā viss beidzās? Vai visi dzīvoja ilgi un laimīgi? Cerams. Izrādes beigas ļauj vaļu fantāzijai, nekādi precizējumi netiek doti. Teorētiski jau visi paliek laimīgi. Tomēr bez mājām. Šī izrāde uzskatāmi nodemonstrē mūsdienu reālo situāciju, kad visi ceļ, visi būvē, visi skrien un neapstājas, bet senču vērtības tiek piemirstas. Vienmēr atrodas kāds ieguvējs un kāds zaudētājs. Reizēm esam abi vienlaicīgi, piemēram, arī Vilnis ir abās frontēs vienlaicīgi – ģimenes saites pret karjeru. Šī izrāde nav tikai par kaimiņu būšanu un kopīgu uzdzīvi. Tas ir arī stāsts par nepiepildītiem sapņiem, par divkosību un pretrunām, par vēlmēm un ierobežotām iespējām. Par dzīves piepildījuma meklējumiem.

Edgars jautāja: ''Ar ko slikti vārdi ir sliktāki par labiem?''

Un ar ko labie laiki ir labāki par sliktajiem?

Materiāls publicēts sadarbībā ar Ogres novada Bērnu un jauniešu centra pulciņu “Skolēnu avīze”